Pāris dienas atpakaļ ārā bija pavisam nejauks laiks.Šad,tad uzlīst lietus,šad tad uzsn
ieg slapjš sniegs,bet visā visumā visur slapjš un ļoti peļķains. Kā jau ziemā pieņemts biju nolēmusi ārpasaulē doties ar saviem ziemas zābakiem,kas gan ir auduma. Bet,tad sapratu,ka cauri peļķē es vis nevarētu iet un apiet tās milzenes arī grūti,turklāt auduma ziemas apavi nekam neder, 2 soļi un jau slapji. Tad nu es atcerējos par saviem mīļajiem rozā gumijas zābakiem. Un tā, laikā kad viss ir pelēks un slapjš,es uzvilku savus rozā gumijas zābakus un devos pasaulē.
Cik jauki, ka kājas nekļūst slapjas pēc pirmajiem metriem. Varu arī brist cauri peļķēm,gluži kā mazs meitēns. Skolā arī jutos ievērota. Ak Tu jēziņ,ziemā tik spilgtas krāsas un vēl pie tam gumijas zābaki. Toties man ir sausas kājas un labs garastāvoklis. Jēē. Priecājos tikpat ļoti kā par pirmo taureni pavasarī.
Un tā,dodoties cauri peļķēm aizdomājos par to otru, simbolisko nozīmi maniem gumijas zābakiem. Pavisam vienkārši! Man jau ir neliela pieredze brīvprātīgajā darbā (aptuveni 3 gadi) un es jau staigāju pa pasauli diezgan droši ar saviem zābakiem, kas ir silti un ērti. Pierasti. Ir lietas, ko es māku darīt un kas man padodas. Bet tad saprotu, ka tas var kļūt par rutīnu, jo daudzas lietas darot, nonāc pie viena un tā paša. Pie saviem mīļajiem zābakiem. Ar tiem nevari brist cauri peļķēm,jo vēl nezini,kas tur slēpjas,tāpēc jāiet apkārt. Tā ir drošāk. Tā, piemēram, pielīdzinot kādu projektu- labāk apiet apkārt projektam,gar malu,nekā cau pašiem dziļumiem. Nav jau to piemēroto apavu. Tad nu ir jāatsakās no ierastās komforta zonas un jāizmēģina jauni apvāršņi. Šajā gadījumā jāiekāpj rozā gumijas zābakos (attiecīgs nodrošinājums) un jāiet cauri tai peļķei. Es pati izkāpu no komforta zonas, lai īstenotu savu projektu. Es jau pagājušajā vasarā uzvilku šos zābakus. Un atklāju,ka tajos dziļumos ir daudz jaunā,kas vēl jāizdibina.
P.S. Augšup redzamais zābaciņš gan nav mans. Man ir vienkrāsaini, taču tikpat jauki. 
Atsauce uz kādu inbox.lv gumijoto zābaciņu galeriju!
