Šis ir jauks stāsts par manu mammu, mani un brīvprātīgo darbu kā pienesumu visam, kas notiek ap mani.
Kādu jauku dienu mana mamma saņēma iespēju papildus darbam piestrādāt vēl vienu darbiņu. Viņai tā šķita lieliska iespēja,jo tie taču ir papildus ienākumi. Viss jau būtu skaisti, taču šis darbiņš nozīmētu papildus zināšanu un iemaņu apguvi,jo nav tieši tāds pats darbs kā viņa ikdienā pieradusi. Tā nu bija dilemma par to- uzņemties šo papildus pienākumu vai ne.
Un tad, es pati to neapzinādamās, palīdzēju mammai rast atbildi. Un tas ir pavisam vienkārši-liktenīgais solis bija mana darbība brīvprātīgajā darbā. Mamma redzēja kā es iesaistījos brīvprātīgajā darbā un līdz kam esmu nonākusi šodien. Kad pirmo reizi spēru kāju pār nevalstiskās organizācijas slieksnim,biju pilnīgi zaļa gurķe. Nezināju ne kas ir organizācija, ne kas ir projekts, ne kas ir brīvprātīgais. Un, paskat, šodien es varu lepoties pati ar sevi,jo šo nepilnu 3 gadu laikā esmu kļuvusi ne tikai zinošāka, bet arī organizācijas prezidente. Un tas, manuprāt, ir gods, kas man pašai palīdz vēl vairāk attīstīties un pilnveidoties, jo uzsākot savas prezidentes gaitas,biju Prezidentes amata gurķis. Taču arī es mācos. Mēs visi mācāmies. Katru dienu.
Un tā, ar šo lēmumu, kļūt par brīvprātīgo, iegūt jaunas zināšanas un prasmes, es parādīju piemēru SAVAI MAMMAI! Kas to būtu domājis. Mamma pieņēma šo papildus darbiņu, tik vien kā paskatoties uz manu dedzību darot to, kas man patīk. Tad jau viss sanāk. Lūk tā bērni kļūst par piemēru vecākiem.
